1991. gadā, kad politiski un juridiski Latvija jau bija izkļuvusi no padomju ietekmes zonas, faktiski cilvēku dzīvēs padomju realitāte vēl turpināja pastāvēt. Šis stāsts ļauj kļūt par lieciniekiem tam, kā vienas desmitgades laikā mainās dzīve ap jauno pavāri Aiju Gabrāni, kas tikko uzsākusi darbu slavenajā padomju restorānā Sēnīte. Tur pavadītais laiks ieliek pamatus viņas turpmākajai profesionālajai darbībai. Šobrīd Aija ir labi zināma šefpavāre un jau ilgus gadus saimnieko Mālpils muižas restorānā. Viņas pavāres rokrakstam raksturīgs ēdiena pagatavošanas veids, kas atspoguļo gan dabas, gan vēstures specifiku, padarot restorāna virtuvi iederīgu Mālpils muižas vidē.
AG: Valmierā apguvu pavāra konditora specialitāti un bija jāmeklē prakses vieta. Dzīvoju Inciemā, pie Turaidas, un netālu bija Sēnīte. Tajā laikā tā bija viena no prestižajām vietām, jo restorānu ārpus Rīgas vispār bija maz. Sēnītē varēju pielietot abas savas profesijas, jo tur bija gan kafetērija ar kūkām un saldajiem, gan bistro ar soļanku un kāpostiņiem. Pirmo gadu gan nostrādāju tikai pie traukiem
AS: Kurā gadā jūs nonācāt Sēnītē?
AG: Oficiāli sāku strādāt 1991. gada 1. jūlijā un beidzu strādāt 2001. gadā. Man patika šis laiks. Tur bija ļoti daudz praktikantu. Vietējie darbinieki, šefi, katru no mums novērtēja, izvēlējās, kuru uzaicināt palikt. Bija praktikanti, kas visu cauru dienu cepa cepumus un pēc prakses aizgāja. Es paliku – direktore Aija Svikle man piedāvāja darbu. Man Sēnītē nostrādātais laiks bija ļoti skaists. Tas ir skaistais manas jaunības laiks, pirmā mīlestība. Sēnītes kolektīvs man iedeva pamatu visai dzīvei. Uzņēmums bija ļoti sakārtots, bija skaidra sistēma. Katrs cilvēks bija savā vietā. Tas bija liels uzņēmums, liels kolektīvs, mēs kopā strādājām un kopā arī atpūtāmies. Septiņas dienas bija jāstrādā un tad – septiņas dienas brīvas. Visu, ko uztaisījām, dienas laikā veikalā pārdeva un otrā rītā viss sākās no jauna. Tolaik cilvēki šeit brauca no malu malām, atceros, ka tā bija vienīgā vieta, kur varēja nopirkt kūpinātās vistas, rolādes. Bija iecienīta arī konditoreja, lielie kliņģeri. Tomēr ar gadiem uzņēmums kļuva aizvien mazāks un mazāks. Kad es tur sāku strādāt, bija tā saucamie ziedu laiki, restorāns bija pilns ar apmeklētājiem. Kad sākās pārmaiņas, viss juka un bruka. Apjoms samazinājās. Riņķī apkārt sāka parādīties vēl visādas kafejnīcas. Veidojās arvien lielāka konkurence. Vadība nespēja šajos apstākļos noturēties. Vienā dienā mēs visa maiņa aizgājām no darba. Tagad ēka stāv tukša un, kad braucu garām, man sirds sāp.
AS: Pastāstiet, kāda bija Sēnīte.
AG: Bija kafetērija, bistro, restorāns, lejā – alus bārs. Un vēl Cimdiņš – restorāns lejā. Viss bija vienā ēkā. Viss bija ļoti labi izplānots, bet Sēnītes pastāvēšana tomēr bija atkarīga no cilvēkiem – ja būtu spējuši mainīties, viss vēl varēja turpināties. Daudzi mūsu darbinieki strādā Rāmkalnos, Siguldā, izmētāti pa apkārtni.
AS: Vai jūs turaties kopā joprojām, kaut arī Sēnītes vairs nav?
AG: Jā, mums tūlīt būs darbinieku salidojums[1]. Darbā mēs ļoti satuvinājāmies. Iedomājieties, ar maiņu kopā nostrādājām septiņas dienas, svētdien no rīta, kad mazāk cilvēku, maiņu nodevām. Virtuvē bija liels galds, pie tā visa maiņa – ap 30 cilvēku – apsēdās un kopā pavadīja laiku. Vieni uzcepa kotletes, citi kartupeļus, salātu cehs uztaisīja salātus un mēs visi šeit sanācām, paēdām un iedzērām, parunājāmies. Man kā jaunai meitenei tas šķita saliedēts kolektīvs – mūs vienoja ne tikai darbs, bet arī atpūta. Braucām kopā uz sporta sacensībām. Man šis darbs deva gandarījumu un ļoti daudz ko iemācīja. Strādāju kopā ar slaveniem meistariem, kas piedalījās pavāru konkursos Maskavā.
AS: Kādus pienākumus Jūs Sēnītē pildījāt?
AG: Vispirms es strādāju auksto ēdienu cehā, pēc tam silto ēdienu cehā restorānā. Uz vietas gatavojām izslavētās rolādes. Aukstajam galdam neko nepirkām, visu, ko pasniedzām, gatavojām uz vietas. Arī sēnes marinējām lielajās trīslitru burkās, kā Margrietas kundze[2] bija izdomājusi. Aukstā galda ēdieni bija mana stihija – jau kā praktikantā manī redzēja prasmi mākslinieciski noformēt, es taisīju aukstā galda plates. Bieži noformējumu pirms tam uzzīmēju.
Tolaik, strādājot restorānā, bija par ēdienu jāzina viss, no pašiem pamatiem. Šodien ir citādāk. Jauniešiem, piemēram, cūkas sadalīšana šobrīd šķiet meistarklase, bet mums tā bija ikdiena, to iemācīja jau skolā. Arī ēdināšanas uzņēmumos daudz biežāk piegādāja kautķermeņus, nevis filejas vai šķiņķus. Šodien nereti trūkst zināšanu par kulināro mantojumu – piemēram, šķiet, ka sparģeļi ir kaut kas jauns. Bet tas, ka šie dārzeņi nebija padomju laikos, nenozīmē, ka tie Latvijā nekad nav bijuši. Latvijas laika pavārgrāmatās ir sparģeļu receptes. Daudz kas, ko šobrīd uzskata par jaunumu, ir izgudrots krietni agrāk – medījumu receptes, dažādas zivju ēdienu receptes.
AS: Vai Jums šķiet, ka padomju laiks veido pārrāvumu Latvijas gastronomiskajā tradīcijā un tagad mēs cenšamies atgūt savu mantojumu?
AG: Zināmā mērā – jā. Padomju laikos galvenokārt bija karbonādes un kotletes.
AS: Kas Jums šķiet tipisks padomju laika ēdiens?
AG: Šnicele. To es atceros. Restorānu toreiz bija mazāk, laukos bija ēdnīcas. Vēl tagad cilvēkiem padomju laiks asociējās ar ēdnīcām. Bet tur visas porcijas bija atstrādātas grams gramā kotletes visas vienādas, bija jāievēro precizitāte.
AS: Bet šodien? Varat izpausties radošāk?
AG: Domāju, ka jā, nav tādu standartu, kuros jāiekļaujas. Protams, restorānā arī šodien jāievēro svars. Tas ir normāli, rēķinām kalkulāciju. Banketos gan var izpausties radošāk. Tās ir gastronomiskas performances. Tik radošas, ka citreiz vairs nevar iedomāties, kā cilvēkus pārsteigt. Liec ēdienu kaut spainī vai konservu bundžā! Tomēr man ir skaidrs, ka nepārtraukti jāmainās, jo to taču cilvēki sagaida no pavāra – pārsteigumu. Nevar ieslīgt rutīnā. Drīzumā plānoju kādam banketam uztaisīt gleznu no ēdiena, rudenīgās noskaņās. Man kā šefpavāram un arī šim restorānam ir svarīgi mainīties un attīstīties. Arī Sēnītei vienmēr bijis kaut kas raksturīgs – cepumi sēnītes formā, kartupeļi sēnītes formā, kotlete Sēnīte, firmas salāti Sēnīte no cūcenēm, olas, sēņu pīrāgi un salāti. Piemēram, Salāti ar meža sēnēm bija izkārtoti uz pusēm pārgrieztā olā un izskatījās kā beciņa. Lai restorāna ēdienu padarītu īpašu, mēs centāmies pēc iespējas izmantot visu, kas saistīts ar sēnēm, jo tas bija raksturīgs tikai mums – sēnīte bija caurviju motīvs.
AS: Kā radās šie īpašie, firmas ēdieni, kas tos izdomāja?
AG: Izdomāja pārtikas tehnologs. Viņam uzņēmumā bija liela nozīme, jo tieši viņš sadarbībā ar pavāru veidoja jaunos ēdienus.
AS: Kā tehnologs to darīja?
AG: Tehnologs sēdēja kabinetā un visu rēķināja, taisīja kalkulācijas. Mums katrā cehā bija kastīte ar kalkulācijām, katram ēdienam sastāvdaļu apjoms – uz 1 kilogramu, uz 10 kilogramiem. Tās bija obligāti jāievēro. Tagad tehnologs ir pats šefpavārs.
AS: Tas ir grūtāk vai vieglāk?
AG: Lai uzburtu ēdienus, man šķiet, jābūt saskarsmē ar produktu, nevar sēdēt kabinetā un izdomāt kaut kādus brīnumus. Jājūt produkts, jāpazīst. Jāpārzina garšu kombinācijas. Nevar pavāram pateikt kaut ko, par ko pats tehnologs nav pārliecinājies.
AS: Vai tad sanāk, ka tehnologs bija atrauts no virtuves darba?
AG: Jā, viņš reizēm nāca paskatīties, bet pārsvarā strādāja kabinetā. Uzturēja standartus. Ja bija Valmieras salāti, tad vienalga kurā Latvijas pusē tiem bija jābūt tādiem pašiem. Bija tāda liela recepšu grāmata, kurai visi sekoja. Šī sistēma mainījās. Bet visos laikos ir svarīgi, lai ēdiens būtu garšīgs. Piemēram, kādreiz Latvijā bija ierastas miltu mērces. Tagad vairs tādas netaisām. Mainās laiks un mainās arī ēdiens. Un tas nozīmē, ka visai nozarei jāmainās līdzi. Nevar trīsdesmit gadus griezt gurķu rozes un brīnīties, ka restorānam nav apmeklētāju. Tomēr, no otras puses es domāju, ka ir svarīgi izmantot arī padomju laikos iegūto pieredzi, nevis vieglu roku aizsviest prom kā nederīgu. Tas arī ir mūsu mantojums.
AS: Vai varat pastāstīt vairāk, kā notika pāreja no padomju laika uz mūsdienu virtuvi. Vai galvenās izmaiņas iezīmēja fakts, ka bija pieejami aizvien jauni produkti, piemēram, olīvas?
AG: Olīvas Sēnītē bija jau padomju laikā. Mums bija daudz dažādu produktu, kurus citur nevarēja nopirkt.
AS: Sēnīte taču bija arī sadales punkts, vai ne?
AG: Jā, tā bija, bet par to es neko nevaru pastāstīt, jo toreiz man tas nelikās svarīgi. Es tikai atceros, ka runāja par lieliem ieņēmumiem, kurus vajadzēja slēpt. Iedomājieties – katru dienu, visu cauru dienu stāv rindas. To es atceros kā šodien. Bet, atgriežoties pie pārmaiņām – tagad man šķiet, ka daudziem ēdieniem vairs nav tā garša. Cilvēki meklē bērnības garšu. Bet jaunās tehnoloģijas un visādas ēdienu piedevas šo garšu ļoti ietekmē. Piemēram, rauga mīklu taisa no sausajiem maisījumiem, bet agrāk tiešām lika miltus, olas, pienu. Garšā var just, ka sastāvdaļas ir mākslīgas. Kad 1990. gados parādījās konservanti, pārtikas piedevas, tos izmantoja ļoti daudz. Es atceros, ka mums jau Sēnītē bija kaut kāds pulveris, ko lietojām kā konservantu. Vēl, runājot par pārmaiņu laikiem, es atceros kā Mārtiņš Rītiņš ienāca Latvijā. Toreiz Vincents visiem asociējās ar mazām porcijām, bet es viņu uzskatu par vienu no labākajiem pavāriem. Viņa darbam pamatā ir zināšanas. Es ļoti cienu to, ka viņš neuzdod ēdienus par saviem, paša izgudrotiem. Viņš zina kulinārijas vēsturi, zina starptautiskos ēdienus, to izcelsmi.
AS: Vai Jūs teiktu, ka 1990. gados Rītiņš izraisīja apvērsumu Latvijas kulinārijā?
AG: Domāju, ka noteikti, tas bija kaut kas citādāks. No viņa varēja mācīties, jauniešiem bija uz ko tiekties. Tas arī sapurināja visu sabiedriskās ēdināšanas sistēmu un radīja paliekošas izmaiņas.
Aijas Gabrānes stāstītais iekļaujas rakstu sērijā par padomju virtuvi un ir saistīts ar rakstā pieminētās Sēnītes pārtikas tehnoloģes Margrietas Berķes pieredzi, par ko varat lasīt šeit.
Visas fotogrāfijas no Margrietas Berķes personīgā arhīva
[1] Saruna notika 2016. gada rudenī.
[2] Margrieta Berķe tolaik bija restorāna Sēnīte pārtikas tehnoloģe.
Latvijas virtuve 