Latvijas izlase Maskavā. Pavāru konkursā.

Ēdiens un sports. Pirmajā brīdī var izklausīties kā nesavienojami jēdzieni. Ēdienu nereti traktē kā baudas avotu, savukārt sportu – kā pašdisciplīnas stūrakmeni. Tomēr nodarbošanos ar tiem vieno kaislības un konkurence, vēlme pierādīt sevi un pārspēt pretinieku. Turklāt likme nav nauda, vienīgi – diploms. Šis ir stāsts par pavāru konkursiem padomju laikā, kuros, tāpat kā “lielajā” sportā, bija traumas, pārkāpumi, asaras un krāpšanās mēģinājumi. Vismaz tieši tik dinamiski tas izklausās, runājot par 30 gadus senu pagātni.

Par piedzīvojumiem pavāru konkursā Maskavā man pastāstīja Margrieta Berķe, kura lielāko sava darba mūža daļu nostrādājusi leģendārajā restorānā “Sēnīte”. Mūsu saruna ilga atvasaras priekšpusdienas pilnā garumā, tāpēc stāsts par “Sēnīti” vēl noteikti būs. Taču šoreiz – par sāncensību pie galdiņiem.

file_006-11

Latvijas komanda Maskavas pavāru konkursā. Margrieta Berķe – 2. no kreisās.  Foto – no M. Berķes personīgā arhīva.

MB: Es vēl gāju pamatskolā, kad jau sāku strādāt tējnīcā “Krustiņi”, tas bija ap 1950. gadu. Tur nostrādāju arī vidusskolas laikā – līdz 1958. gadam. Gribēju iet medicīnu mācīties, bet aizgāju tomēr uz pavārskolu. Pēc skolas arī – gribēju palikt Rīgā, “Dailē”, bet bija noteikts tā, ka jānostrādā kāds laiks tomēr Patērētāju biedrības uzņēmumā un mani atsūtīja atpakaļ uz Inčukalnu. Strādāju tajā pašā tējnīcā, kas atradās apmēram tajā vietā, kur tagad ir “Sēnīte”. No sākuma tā bija tāda maza mājiņa, tad uzcēla piebūvi vienā pusē, pēc tam – otrā un vasarā vēl vaļēju terasi. Tējnīca atradās ceļu krustojumā un tajā trīsstūrī bija apstādījumi un vidū liela mušmire, kurai apkārt soliņi. Tā kā par mušmiri nevienu ēdienu nevarētu nosaukt, mūsu šefpavārs Voronko izdomāja kotleti “Sēnīte” – tā bija no klapētas filejas, nevis maltas, un iekšā sēņu pildījums. Vēlāk tā kotlete “Sēnīte” tika gatavota kā restorāna “Sēnīte” firmas ēdiens, bet restorāna nosaukums, savukārt, cēlies no šīs kotletes.

AS: Cik ilgi pastāvēja tējnīca un kā notika pāreja uz jauno “Sēnīti”?

MB: “Krustiņi” pastāvēja kaut kur līdz… Neatceros, pa vidu bija remonti un 1968. gadā atvēra “Sēnīti”. Kad tējnīca beidza pastāvēt un visi mainīja darbus, no 1968. līdz 1973. gadam es tur nestrādāju. Inčukalna patērētāju biedrībā bija uzcelta jauna ēdnīca, tos dažus gadus nostrādāju tur. 1973. gadā par “Sēnītes” direktori kļuva grāmatvede Svikle no Inčukalna patērētāju biedrības. Pirms tam “Sēnītes” direktore bija viena siguldiete. Tajos laikos bija jāzina, ko var atļauties un ko – ne. Restorānā svinēja bija čigānu kāzas – milzīgs daudzums cilvēku, sabrauca ar taksometriem, sapucējušies. Viņi toreiz palūdza citu orķestri un tas orķestris nospēlēja “Zilo lakatiņu”. Tā laika direktori par to atlaida. Tad arī paaicināja Svikli no grāmatvedības, viņa bija ļoti precīza, visām atskaitēm vilka ar pirkstu līdzi un  vienā acu uzmetienā redzēja, kurā vietā ir nepareizi sareizināts. Tajā laikā arī es sāku strādāt “Sēnītē”. Četrpadsmit gadus nostrādāju par ražošanas pārzini, piedalījāmies konkursos. 1982. gadā mēs braucām pat uz Vissavienības konkursu Maskavā.

AS: No “Sēnītes”?

MB: Ne tikai no “Sēnītes”, tā bija Latvijas komanda. Piedalījās komandas no visām Padomju Savienības republikām. Bet tajā dienā, kad iebraucām Maskavā, Brežņevs bija nomiris un tad neviens nesaprata, kā tālāk rīkoties. Konkursam visi bija sagatavojušies, tomēr svinīgā atklāšana nenotika. Mēs gan tikai vēlāk sapratām, ka tas tāpēc, ka tas Brežņevs nomiris. Domājām, ka atcels konkursu, bet cilvēki bija sabraukuši no visām republikām, tad izlēma noturēt tā klusiņām. Apkalpošana gan bija paredzēta mūzikas pavadībā, sinhroni, visi bija ļoti gatavojušies. Mēs tur bijām veselu nedēļu.

AS: Kas bija plānots konkursā?

MB: Tur bija individuālas sacensības, piemēram, no katras republikas konditors un pavārs. Izskatījās jau, ka mēs dabūsim pirmo vietu, bet tad, kā šodien atceros, pirms izbraukšanas mūsu galvenā grāmatvede kaut kā tā pateica: “Igaunīši bāleliņi, ienaidiņa cēlājiņi”, viņai bija tāda priekšnojauta. Tā arī izrādījās. Mēs bijām igauņiem puspunktu priekšā, bet viņi bija nofilmējuši visu konkursa norisi un beigās viņiem izdevās mums no puspunktu atņemt. Mēs arī tā palaidāmies. Bet, kad beidzās konkurss, gruzīni mums uzklājā tādu galdu – ar olīvu mucām un piparu mucām! Tad jau arī mūziku atļāva spēlēt. Mēs bijām ļoti gatavojušies konkursam. Taisījām pildītus vistu stilbiņus ar riekstiem. Vēl arī sāļo biskvīta ruleti ar pastēti. Vistas ruleti ar sieru. Viss jau salikts pa porcijām, oficiantiem tā bija vieglāk pasniegt. Bet žūrija vispirms visu noēda un tad tikai sāka vērtēt.

AS: Pirmo vietu jūs toreiz nedabūjāt. Bet kā vispār izskatījās latviešu komanda citu republiku vidū? MB: Nu mums un lietuviešiem un igauņiem bija pirmās trīs vietas, saprotams, ka mēs bijām labākie. Bet visādi brīnumi tur bija! Piemēram oficiantiem no Lietuvas, lai izskatītos staltāka stāja, bija piesieti visādi dēļi pie muguras. Mēs par viņiem dikti smējāmies. Bet arī jāraud bija. Vakarā pirms konkursa Lilita cepa biskvītu, bet tur kaut kas notika un atslēdzās cepeškrāsns. Vēlāk gan to pārpratumu noskaidroja un viņai ļāva izcept vēlreiz. Bet Lilita par to visu laiku raudāja. Tur bija arī viens tāds no Armēnijas, mēs vēlāk uzzinājām, ka viņš ir nevis pavārs, bet frizieris. Viņš bija atbraucis ar sivēnu. Un tas sivēns tur peldēja katlā, jo bija atvests sasalušā veidā, galīgi zils. Tajā vakarā, kad Lilitai ar to biskvītu neveicās, turpat stāvēja tas armēņa sivēns. Nu jau izcepts, bet uz ādas uzmetušies milzīgi burbuļi. Lilita aizdomājusies, viegli pieskārās ar pirkstu un tas burbulis pārplīsa. Tad viņa beidzot sāka smieties un asaras nožuva. Tā kā – tur bija visādi!

AS: Kā tika atlasīti tie pavāri, kas brauca uz konkursiem?

MB: Uz Maskavu brauca tāda kā Latvijas izlase. Traukus īpaši konkursam taisīja pazīstami mākslinieki. Šīs krūzītes taisīja keramiķe Skaidrīte Tihovska (rāda). Maskavai bija tādas ar zilu glazūru un ziediem. Viss salikts uz paplātes un mūsu oficiants to nes. Bet viņam lietuvietis aizlika kāju priekšā. Bet mūsējais bija tik stiprs…

AS: Tik traki bija?

MB: Traki bija, jā. Bet tas lietuvietis nebija oficiants, ne no komandas, bet kaut kāds līdzbraucējs. Un tad viņš mūsējo iesvieda stenderē un mūsu oficiantam roka bija zili melna. Bet servīze palika vesela! Visādi ir gājis.

AS: Tad jau droši vien konkursā bija lielas balvas, ja tā cīnījās par uzvaru.

MB: Diplomi un tā. Naudas ziņā gan nekāda ieguvuma.

AS: Bet tomēr izklausās, ka konkursi tika ļoti nopietni uztverti.

MB: Ļoti nopietni! Konkursi bija tie, kas audzināja cilvēkus. Tolaik bija grūti, nevienas grāmatas, no kā mācīties, praktiski nebija. Ja kāds no pazīstamiem brauca uz ārzemēm, vienīgi tad varēja palūgt atvest kādas grāmatas. Tagad ir citādāk. Toreiz bija tikai receptūru krājums. Tāpēc konkursi bija vienīgā vieta, kur kādas idejas varēja smelties, ko jaunu ieraudzīt. Tikai tur tāpat iet skatīties nevarēja. Es esmu pāris reižu slepus ielavījusies, jo man bija  pazīstams oficiants tirdzniecības pārvaldē, tad paskatījos, ko citi pavāri gatavo uz konkursiem. Konkursiem es vispirms pati izdomāju recepti, pati izmēģināju, kamēr man izdevās un tikai tad mācīju pavārus, turklāt izvēlējos tādus, par kuriem zināju, ka tie visu rūpīgi izpildīs. Sākumā bija jādomā receptes konkursiem, lai varētu celt kvalifikāciju, es dabūju 5., tad – 6. kategoriju un, jau “Sēnītē” strādājot, arī – meistaru. Mani vērtēt bija ieradušies tehnologi no Latvijas patērētāju biedrību savienības. Es visus ēdienus sagatavoju pa nakti.

file_001

M. Berķe (centrā) ar kādam konkursam sagatavotajiem ēdieniem. Foto – no M. Berķes personīgā arhīva.

AS: Kā notika meistara kategorijas iegūšana?

MB: Pašam savas receptes jātaisa. Tā kā bija vasaras laiks, izcepu zemeņu torti. To novērtēja, bet uz vietas neēda. Vēlāk tie paši tehnologi man izstāstīja – pie pirmā mežiņa esot pieturējuši un kopā ar šoferi to torti noēduši. Toreiz es vēl taisīju sevrjugu želejā, ko es mēģināju pirmo reizi.  Dzidrināju buljonu ar olas baltumiem un burkāniem un izskatījās tik ārkārtīgi skaisti, dzeltenīga un dzidra želeja un tie sevrjugas gabaliņi iekšā.

AS: Vai jūsu ēdieni tapa arī par “Firmas ēdieniem”?

MB: Es jau teicu, ka Voronko vēl vecajā tējnīcā uztaisīja kotleti “Sēnīte”, arī šašliks “Sēnīte” – kur gaļas gabalus sprauda uz iesma pamīšus ar žāvētu gaļu. Vēlāk vistas filejas pildījām, daudz ko domājām, lai nebūtu tā, kā citiem. Žāvētās vistas arī mēs pirmie uztaisījām. Žāvētava bija kalniņā, tur, kur priedes. Pirmās vistas iznāca tik melnas kā asfalts. Jo vispirms tās ir kārtīgi jāapcep, kārtīgai ugunij jābūt, lai uzrauj brūnumu pirms žāvēšanas un tikai tad uz oglēm.

AS: Vai “Sēnīte” skaitījās viens no labākajiem restorāniem tolaik?

MB: Patērētāju biedrībā tas bija labākais. Ja bija konkursi ar valsts tirdzniecības iestādēm, tad mēs arī piedalījāmies, sacentāmies ar restorāniem no Rīgas un Jūrmalas.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s