Īstās latvju saimnieces un fusion viņu virtuvē

Vērojot viļņošanos ap „īsto latviešu tautastērpu”, sāku domāt šādā griezumā arī par ēdienu, par to, kā tiek traktēts latviskais, tradicionālais ēdiens un kādas manipulācijas, novirzes „no normas” šķiet pieļaujamas. Tāpēc apskatīšu, kādu priekšstatu par latvju virtuvi piedāvā ar tautastērpiem piepildītais raidījums „Īstās latvju saimnieces” (LTV1 trešdienās plkst. 19:30).

Raidījuma nosaukums iebildumus necieš – „Īstās latvju saimnieces” apvieno trīs ietekmes ziņā ļoti spēcīgus vārdus, kā to palīdz saprast Latviešu valodas vārdnīca. Saimniece ir ne tikai zemnieku saimniecības īpašniece un vadītāja, bet arī sieviešu darba pārzinātāja un organizatore, noteicēja kopumā. Raidījumos tas apstiprināts, vīriešus un bērnus rādot kā izpalīgus. Vārds latvju norāda uz nācijai, tautai piederīgajiem, tomēr izvēlētā senatnīgā, poētiskā forma paplašina vārda konotāciju, aicinot domāt par kādu arhetipisku tautas kodolu. Lietojot vārdu īstās ar noteikto galotni, iespējams norādīt uz ‘vispiemērotāko, visderīgāko, arī labāko vai pareizāko’. Tātad iegūstu priekšstatu, ka raidījuma dalībnieces vislabāk zina, kā veicami sieviešu darbi latviešu saimniecībā.

Mani šis raidījums ieinteresēja, jo pieļāvu, ka uzzināšu, kas tiek uzskatīts par īstu latviešu ēdienu. Kaut arī gastronomiski skati aizpilda tikai mazliet vairāk nekā 30 procentus raidlaika, tomēr tieši ēdiena pagatavošanas prasme izvēlēta par atskaites punktu, kas ļaus raidījuma noslēgumā vienu no īstajām saimniecēm atzīt par visīstāko. Novērtējumu veic pārējās dalībnieces pēc šādiem kritērijiem: ēdiena garša, izskats un stāsts/pasniegšanas veids.

Istas_latvju_saimnieces_2

Publicitātes foto

Konkursos nepieciešams šķiet vērtētāju ekspertīzes pamatojums. No raidījuma apraksta iespējams izlobīt, ka trīs no septiņām saimniecēm ikdienā strādā ar ēdiena gatavošanu saistītu darbu un vienai no viņām ir profesionāla izglītība. Savukārt šīs nedēļas raidījuma saimniece atzīst, ka ar virtuvi ir uz „Jūs”, tāpēc ēdienu viņai palīdz gatavot krustmeita. Tāpēc īsti netop skaidrs, kas nosaka tieši šo septiņu latviešu sieviešu nosaukšanu par īstajām saimniecēm, kuras publiski izvērtē viena otras gatavošanas prasmes pēc komplicētas sistēmas, tādā veidā rosinot domāt, ka pastāv kāds Latvijas gastronomijas kanons, kuram būtu jāpietuvojas. No otras puses skaidrs, ka, izvēloties neprofesionālus raidījuma dalībniekus, situācijas tiek maksimāli pietuvinātas reālajai dzīvei, kurā visbiežāk neprofesionāli cilvēki viens otram gatavo ēdienu un viens otra prasmi novērtē, paļaujoties dažādiem subjektīviem kritērijiem.

No šāda skata punkta raidījumu varētu pielīdzināt agrāk TV3 demonstrētajam šovam „Gandrīz ideālas vakariņas”, kurā neprofesionāli dalībnieki viens otram gatavoja ēdienu un izvēlējās uzvarētāju no sava vidus. Raidījumus gandrīz varētu salīdzināt, ja vien nosaukumos paustie uzstādījumi nebūtu atšķirīgi un vārda „gandrīz” vietā nebūtu vārds „īsts”.

Šādas norādes uz kādas pareizas versijas pastāvēšanu manā prātā papildina priekšstats, ka raidījumā būs runa par tradicionālu latviešu virtuvi, par etnogrāfisku kulināriju. Tas gan netiek tieši apgalvots, tomēr uz šādām domām virza dalībnieču ģērbšanās tautastērpos, kas nav ierasts mūsdienu latviešu viesību apģērbs, tāpat kā biežā apdziedāšanās, kuru man vēl nav ne reizi izdevies novērot latviešu viesībās reālajā dzīvē. Lai saprastu, cik lielā mērā šāds priekšstats atbilst raidījuma saturam, aplūkošu trīs līdz šim skatāmo raidījumu dalībnieču ēdienkartes.

Pirmajā nedēļā saimniece viesiem piedāvāja trīs no bļodām ar karoti ēdamus ēdienus: buljonu, biezputru un biezpiena desertu. Liellopu gaļas buljons tika pasniegts ar karstmaizēm, kuru sastāvdaļas bija desa, siers, tomātu mērce, paprika un olīvas. Pārējās dalībnieces uz to raudzījās ar dalītām jūtām, piemēram, norādot, ka pie buljona vajadzējis pasniegt kaut ko latviskāku, ne tik itālisku, vai secinot, ka mode mainās un kaut kā jācenšas tikt Eiropā iekšā. Pamatēdienā pasniegtais ķūķis, biezputra no grūbām, kartupeļiem un žāvētas gaļas, gandrīz katrai dalībniecei lika komentēt, ka citur Latvijā to saucot par bukstiņbiezputru, bet, neraugoties uz nelielo apjukumu par nosaukumu, ķūķis izpelnījās pozitīvu novērtējumu: ja reiz īsta latvju saimniece, tad jāzina un jāmāk pasniegt vismaz viens sava novada ēdiens. Saldajā pasniedza biezpiena desertu, kam pievienots putukrējums, marmelāde, cepumi un zefīri un tas pārliets ar saldētu zemeņu mērci.

Otrās nedēļas ēdienkartē bija zemeņu piparmētru tēja ar piparmētru cepumiem, meža cūkas pastētes maizītes ar brūkleņu ievārījumu, medījuma gaļas veltnīši ar cepammaisā ceptiem dārzeņiem, tai skaitā puķkāpostiem un brokoļiem, desertā – cepts saldējums. Desertu veidoja uz avīzes cepts biskvīts, kas izraisīja citu dalībnieču neizpratni par palīgmateriālu izvēli, veikalā pirkts saldējums, putots olbaltums un saldētas ogas, tostarp daži ķirši ar kauliņiem, kas atkal izraisīja dažu dalībnieču neapmierinātību. Vēl lielāku sašutumu izraisīja fakts, ka visu maltītes laiku uz galda neatradās maize, kas esot mājas svētība. Maltīte tika sākta ar degvīnu, bet vēlāk klāt piedzerts vīns. Ēdienu nosaukumi raduši iedvesmu vecās vācu pasakās, piemēram, Runcis zābakos vai Sarkangalvīte.

Trešajā nedēļā saimniece, kas dēvēta par „Kāpostu karalieni” cēla galdā trīs ēdienus no kāpostiem: svaigu kāpostu krēmzupu ar kāpostu čipsiem (jeb kalteņiem, kā tos dēvēja saimniece), kāpostu tīteņus un saldajā – ceptu ābolu ar vaniļas mērci un karamelizētām kāpostlapām. Vēl tika pasniegta tēja no egļu skujām un ķīniešu laimes cepumi. Kaut arī pārējās dalībnieces novērtēja mielasta smalko pasniegšanu, tomēr vairākkārt sūkstījās, ka īsti nesaprot, kā pasniegto ēdienu lai ēd. Kā atzinīgs vērtējums tika uzsvērts maltītes „restorāna līmenis”.

Kas tad mums te ir? Ķūķis! Vienīgais par latviešu tautas ēdienu saucamais. Tad visādi vācu laika gardumi – medījums, ķirši un āboli, Ulmaņlaiku kārumi – putukrējums, vaniļas mērce, pastēte un buljons ar karstmaizēm un kāda padomju tradīcija – degvīna pasniegšana sievietēm. Tad vēl globalizācijas produkti – paprika, olīvas un laimes cepumi, kā arī mūsdienu pagatavošanas tehnoloģijas – blenderēšana, saldēšana un kaltēšana augstā temperatūrā. Modernā valodā to varētu nosaukt par fusion virtuvi, ar ko tradicionāli saprot Austrumu un Rietumu virtuvju sajaukšanos, bet formāli definē kā ēdienu, kas pagatavots, izmantojot divu vai vairāku reģionu vai etnisku virtuvju produktus un pagatavošanas veidus (sk. piem., Larousse Gastronomique, 2007). Es apzīmējumu fusion šeit lietoju gandrīz metaforiski, lai norādītu uz to, kā latviešu tradicionālo virtuvi laika gaitā bagātinājušas dažādas garšas, tehnikas un produkti, daži no tiem pieejami vien pirms desmit vai divdesmit gadiem.

Šī fusion perspektīva man ļauj ieraudzīt raidījumu citā gaismā un izjust gandarījumu par tajā attēloto īsto latviešu virtuvi, nevis kanonizēto un iekonservēto priekšstatu kopumu. Ēdienu, atšķirībā no, piemēram, tautastērpa, nav iespējams saglabāt un pēc tam pat okazionālismu uzdot par etalonu. Ēdiens ir fenomens, kas jau tā radīšanas brīdī nolemts iznīcībai. Tādēļ par to saglabātas vien atmiņas, nostāsti, receptes un piezīmes, kas nes līdzi savu autoru skatījumu, subjektīvās iespējas un preferences. Raidījums „Īstās latvju saimnieces” parāda, ka ‘īsts’ nenozīmē sens, mākslīgi saglabāts, bet gan reāli pastāvošs. Šeit, manuprāt, ieraugāma arī otra vārdnīcā norādītā vārda ‘īsts’ nozīme – tāds, kas nav iedomāts, šķietams; tāds, kas nav attēls, modelis, bet pastāv īstenībā; reāls.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

w

Connecting to %s